Aktualitātes



         Par Salas novadu



         Novada dome



         Jauniešiem



         Attīstības plānošana



         Teritorijas investīcijām



         Zemgales reģionālais ģeoportāls



         Pašvaldības administrācija



         Pašvaldības struktūrvienības



         Pašvaldības iestādes



         SIA "Vīgants"



         Pakalpojumi



         Klientu apkalpošanas centrs



         Iepirkumi



         Izsoles



         Projekti



         Salas Novada vēstis



         Kultūra



         Izglītība



         Tūrisms



         Uzņēmējdarbība



         Lauksaimniekiem



         Biedrības



         Veselības aprūpe



         Draudzes



         Sēlijas novadu apvienība



         Kontakti



         Foto galerija



         Ierosinājumi


Aktualitātes


  Žurnālā "Mājas Viesis" lasāms par Jaunsudrabiņu bez čekas cenzūras 25.08.2017.
 

Latviešu rakstniekam, dzejniekam un gleznotājam Jānim Jaunsudrabiņam 25.augustā apritētu 140 gadu.

Andris Grīnbergs, kā ilggadējs "Latvijas Avīzes" žurnālists, "Mājas Viesis" 334.numurā (24.-30.08.2017.) dalās ar savām atmiņām un pārdomām par dižgaru.

Jaunsudrabins_25082017.jpg "Jaunsudrabiņš nāk - tā ir viena nepilna nodaļa manā topošajā grāmatā par 60 gadiem žurnālista ceļos un neceļos. Šajās dienās apgāds "Lasītava" gatavojas laist klajā arī Lūcijas Ķuzānes grāmatu "Saule mūžam mana", kas salīdzinājumā ar 1986.gada izdevumu, no kura padomju cenzūra lielu daļu teksta izmeta ārā, ir daudz biezāka un bagātāka, jo izmestais ne vien ievietots atpakaļ,  bet arī ievērojami papildināts. Paredzēts, ka pirmā grāmatas atklāšana notiks 26.augustā Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā "Riekstiņi", bet otrā - 31.augustā Latviešu biedrības namā", raksta Andris Grīnbergs.

Izcilā rakstnieka un mākslinieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves un darba gaitas tieši un netieši ir saistītas arī ar Salas novadu. Vēl tālajā 1930.gadā Pļaviņu pilsētas valde bija izdevusi brošūru "Pļaviņas-Koknese". Izdevumā ar apakšvirsrakstu "Visskaistākais ceļojums Latvijā" Jaunsudrabiņš apraksta Staburagu, Bebruleju, Pērses leju, Oliņkalnu un citas izcili skaistas dabas ainavas Daugavas krastos.

Atliek vien piekrist Jaunsudrabiņa jūsmai. Ar savu majestātisko diženumu Staburaga klintis tolaik radīja sajūsmu un prieku par dabas varenību. Tuvojoties Staburagam, jau pa gabalu varējis dzirdēt tā noslēpumaino šalkoņu, kas radās, ūdeņiem no pieciem avotiem veļoties pāri varenajai klints sienai.

Lejpus Pļaviņām, ko daudzi ceļotāji Jaunsudrabiņa laikos labprāt nostaigāja pa taku gar Daugavu, atradās sena apdzīvota vieta - Bebruleja. Līdz mūsdienām vēl saglabājušies nostāsti, ka pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721), kad Vidzemē jūdzēm tālu nav bijis sastopams neviens cilvēks, šeit poļu laikos nometināti izceļotāji no Polijas.Vēlāk nākuši klāt vēl poļu trimdinieki, to starpā arī muižnieki, kas bēguši no krievu valdības vajāšanām. Bebrulejā izsens dzīvojuši arī plostnieki, amatnieki, zvejnieki un radžu lauzēji. Daudzas mājiņas Bebrulejā bija uzceltas gandrīz pie pie pašas krasta kraujas, slīgstošas ievās un ceriņos. No sētu pagalmiem tieši klintīs bijušas iecirstas kāpnes, kas veda pie Daugavas, te bija ierīkotas arī savdabīgas klintīs cirstas akas, kas savāca apakšzemes avotiņu dzidro ūdeni.

Ejot uz Kokneses parku no Daugavas puses, varējis uzkāpt pilsdrupu kalnā un iziet tām cauri, bet varējis izvēlēties arī taciņu gar Pērses malu, kā to "Purva bridējā" Kristīnei licis darīt Rūdolfs Blaumanis un, domājam, gājis arī pats Jānis Jaunsudrabiņš. Pērses krastu ainava spilgti saglabājās atmiņā ikvienam, kurš to redzēja savām acīm, jo Pērses grava bija vienreizēja pasaule, gan dabas varenības, gan īpatnējās noslēgtības, gan augu valsts ziņā.

Ikvienu dzimtenes apceļotāju 20.gs. sākumā, arī Jaunsudrabiņu, saistīja augstais, ozoliem, priedēm un eglēm apaugušais senlatviešu pilskalns - Oliņkalns, no kura virsotnes bija pārredzama plaša apkārtne. Tā piekājē krāca un putoja Daugava, bet malā gulēja masīvi klinšu bluķi. Dziļa grava vijās apkārt kalnam, un runāja, ka tā esot Daugavas senā gultne. Pats Oliņkalns bija stāvs un klinšains, dzelteni iesarkanās krāsās. Smaila, augsta radze, zem kuras akmens izdrupis, nesa Andreja klints vārdu. Ir saglabājušies nostāsti, ka no šīs kraujas senlaikos kāds puisis, vārdā Andrejs, Jāņu vakarā, žēluma un greizsirdības mocīts, ielēcis Daugavā, ieraudams līdzi arī savu neuzticīgo līgavu. Gan Latvijas brīvvalsts, gan okupācijas laikos Oliņkalns - viena no skaistākajām vietām Latvijā - vienmēr bijis pastaigu, atpūtas un dažādu sabiedrisku pasākumu vieta.

Turpat iepretim Oliņkalnam jau no aizvēstures laikiem Daugavas kreisajā krastā mīt sēlpilieši. Lai nokļūtu līdz Sēlpils pilskalnam, brauca laivā no Oliņkalna pāri Daugavai, piestājot pie paša kalna. Tālāk sekoja kāpiens pa stāvu nogāzi, jo Sēlpils pilsdrupas atradās uz apmēram 20 metru augsta Daugavas dolomīta krasta, kurš ceļotājiem varēja šķist gluži vai nepieejams. Kādu nostāstu par Sēlpili bija saklausījis arī Jānis Jaunsudrabiņš, kurš vēlāk rakstīja: "Gadus trīsdesmit atpakaļ pa lielceļu no Sēlpils uz Vīganti pēc tirgus dzīti vērši. Lejā, kur ceļš iet pa pašu krasta virsu, lasījusi ogas meitene. Kāds vērsis nogāzies un uzkritis bērnam taisni virsū. Zinātāji to vietu rāda pirmajā līkumā zem Sēlpils drupām un neaizmirst piezīmēt, ka vērsis bērēs apēsts."

Šobrīd par Oliņkalnu un Sēlpili atgādina tikai mazas saliņas Daugavas ūdeņos, kas izveidojušās pēc appludināšanas. Kādreizējo Latvijas lepnumu - Oliņkalnu - šodien rotā uzraksts: "Privātīpašums. Staigāt aizliegts!". Ir labi, ka šos laikus nepiedzīvoja mūsu dižgars Jaunsudrabiņš, kuram vienmēr svarīgi bija izjust dabas krāšņumu, un dzīvot saskaņā ar dabu.

Kā Andris Grīnbergs "Mājas Viesī" raksta: "Nenoslīcināmas vērtības". Patiesi, Jaunsudrabiņa gara bagātību pienesums latviešu dzīvesziņai ir neizmērojams un mūžīgs kā Daugavas klintis, kuras  arvien stāv Daugavas ūdeņos paslēptas.

Informāciju ievietoja: Jolanta Grandāne
Amats: Sabiedrisko attiecību un tūrisma lietu speciāliste
Tālrunis: 29156210
E-pasts: referente@salas.lv


 



  


 

 

 

 

 



© 2009-2010 Salas novada dome